Vigai stafetes vienmēr ir bijis svarīgs pasākums. Nav jau daudz līdzekļu, kas veidotu klubu kā saliedētu mikrosabiedrību. Latvijas sportā vispār gandrīz netiek atbalstīta klubu sistēma, tās vispilnīgākajā izpausmē. Bet mēs esam bijuši Skandināvijā un zinām kā varētu un vajadzētu būt.
Braucām (toreiz vēl kā Magnēts) uz 25-mannu, Jukolu jau 90-gadu sākumā, jo šķita, ka tas ko dod komandas biedru līdzpārdzīvošana stafetēs ir kas unikāls un nepārvērtējams.
Liels bija mans pārsteigums, kad šogad uz klubu stafetēm paši pieteicās vairāk par 30 vigistiem. Pēdējos gados startējām ar 2 komandām, tāpēc šī gada 4 ir daudz. Jāsaka gan, ka nācās pieaicināt viesu skrējējus no draudzīgā kluba Mežaparks un vienu radinieku, bijušo vigistu - Tomu. Paldies viņiem par atbalstu.
Rezultāti šogad bija labi. Ne lieliski, jo nebijām 3-niekā. VIGA vairākus gadus ir bijusi šo stafešu uzvarētāja, laikam tāpēc organizatori mainīja komandu veidošanas principus. Patreiz, jauniešu klubiem ir izteiktākas priekšrocības. Bet mēs cīnāmies tik un tā.
Galvenais, ka fīlings un tusiņš bija labs. Būtu bijis grūti visas garās stundas mežā izturēt, ja nebūtu Jurģa zupas, Vitas firmas tortes un Evijas sulu. Es saku, ka bija kluba sajūta.
