Jāņi

Jāņos noteikti var noķert īpašas sajūtas. Sevišķi, ja pilsētnieks izbrauc uz laukiem. Man ir svarīgi šos svētkus sagaidīt ar labiem cilvēkiem. Tad var arī ievibrēt kādam laikam.

Un Ivetiņas burciņas ar uguni arī bija ļoti simboliski.

Jukola 2010

Protams, ka orientēšanās var pastāvēt arī bez Jukolas, tomēr es uzskatu, ka Jukola ir viens no pilnīgākajiem un patiesākajiem tās izpausmes veidiem. Šīs grandiozās sacensības var patikt vai nepatikt, bet viennozīmīgi ir tas, ka orientierists būs neiepazinis šo sporta veidu pilnībā, ja nebūs kaut reizi devies jūnija vidū uz Somiju, lai startētu lielākajā orientēšanās viendienas mačā pasaulē.

Domāju, ka uzrakstīšu ko par Jukolu vēl, bet šodien par manu veikumu pirms pāris dienām.

No mača man svarīga ir pēcgarša. Un tā man pēc veikuma ir gana laba. To es sapratu šodien. Pirms starta gan garīgais nebija no labākajiem. Kā nekā jau laikus bija skaidrs, ka man stāv priekšā pirmais masu starts Jukolā, kopš debijas 1990. gadā. Neviļus iedomājos parunu par maisu un tā galu, kas vaļā... Bet ir taču arī citi sakāmvārdi. Vai ne? Tad teicu sev: „Tev ir atkal iespēja skriet iemīļoto pirmo etapu. Tad izdari to labi!” Tātad masu starts 7. etapam komandām sākot jau no ~ 210. vietas.

Nestāvēju vairs pirmajā rindā un līdz mežam arī nebiju līderis, tāpēc pielietoju 1. kp ņemšanas taktiku tiem, kas neskrien vilciena priekšā. Proti, ņemt savu variantu, lai varētu skriet, nevis būtu jāsoļo rindiņā, bez cerībām kādu apsteigt šķēršļotajā apvidū. Tā nu 1. kp ar nelielu kļūdiņu paņēmu ne kā līderis, bet biju skrējis savā tempā, ielasoties kartē un, domāju, ātrāk nekā soļojot taisni kur visi.

Jau zināju, ka daudz farstu ir distances sākumā, tāpēc galvenais bija neietekmēties no citiem, bet realizēt savu taktiku. 2. kp nolēmu ņemt caur purviem, tad pāri kalna virsotnēm un problēmām nevajadzētu būt. Tā arī bija.

3. gar robežu tad piefiksējot mazos kalniņus un pa labi pāri degumam punkts. Hm... sāku saprast, ka karte ir uzzīmēta ļoti piemēroti un viss ko man gribētos ieraudzīt kartē – tur arī bija. Un sāku saprast, ka orientēšanās nebūs nemaz tik sarežģīta, kā citi teica. Vispār Ivara labi veiktais 3. etaps ar tikai 3 min kļūdu laika man domāt, ka tas velns nemaz nav tik melns kā mālē. Vēl jāpiebilst, ka mana orientēšanās taktika ir piemērota man, jo es skrienu lēni un spēju izlasīt diezgan daudz informācijas. Ātrajiem tas ne vienmēr der, bet kas man par citiem...

Uz 5. kp galvenais tikt uz pareizā garā kalniņa pirms punkta. Izdevās. 6. kp – kinderleicht. Līdz šim manu skrējējus šur tur, bet es skrienu pats.

Garais etaps. Ja nevari izdomāt kā skriet – ej taisni. Max tuvu līnijai. Nekādu variantu tiešām nav. Taisni! Tā nu cenšoties neņemt liekas horizontāles bīdos uz priekšu. Pirms etapa vidus purvā pie viena paugura samulstu. Apstājos (kartē punkts). ~ 6 cilvēki, kas bija man sekojuši paskrēja garām. Es pārliecinājos kur esmu un turpināju savu virzību. Kalnā kur distances krustojās, mani kompanjoni paņēma strauji pa labi. Es kā spītējot par daudz pa kreisi, bet pāri grāvim piefiksēju klintis un eleganti paņēmu punktu. Galvenais ATSLĒGAS PUNKTS. Bez tā tu esi lohs Somijā!

8. kp – no pelēkās virsotnes virzienā. Kaine probleme.

Sāku jau just sagurumu. Negulētās naktis un fiziskā forma liek sevi manīt. Nepamatoti ņemu sliņķa variantu – skriešu pa klinšu spraugu, nevis taisni kalnā. Nu paņēmu 1, 5 horizontāli mazāk, bet vai bija vērts ņemt to līkumu? Laikam jau ne. Bet nezaudēju arī uz to daudz. Tā šķirba bija smuka. Pēc taciņas šķērsošanas salasīju purviņus, ieloku kur šķērsoju pirmo purviņu starp kalniem un nākošajā laižos iekšā no gala. No tā svarīgi pacelties slīpi augšā un nokļūt pie purva kas ir jau pirms kp. Pēdējais mazais purviņš un kp.

11. kp varētu būt ķēpīgs. Jāieslēdz papildus uzmanība. Ātrumu samazināt jau vairs nav kur. Eju taisni, piefiksējot mazos šauros purviņus. Viens, divi, trīs. Kur punkts? Nedaudz pa labi jau spīd. Uf... Pie šī kp bija mana augstākā vieta etapā – 61 par ko finišā būtu ĻOTI apmierināts. Bet nu neizdodas jau vienmēr...

Uz 12. taisni. Apstājos šaurajā purvā, lai 100% saprastu, ka esmu tur kur man jāceļas jau uz kp. Somu vilciens, kas man šķērso ceļu apstiprina, ka esmu pareizi un atgādina, ka jau ilgu laiku esmu pavisam viens visā mežā. Purvs pirms paša kp – jābūt punktam. Bet to neredzu. Stāvu pārbaudu. Nu jābūt. R... Ielikts tādā interesantā neizteiktā vietā un aiz egles. Starp diviem lēzeniem pauguriem. Biju paļāvies, ka redzēšu kp pa gabalu, tāpēc samulsu to neieraugot uz reizi. Uz to zaudēju ~ minūti. Slikti. Jāskrien precīzi uz vietu, nevis – gan jau ieraudzīšu punktu. Jau pa gabalu ir jābūt pārliecinātam, ka punkts būs tieši aiz tā akmens vai aiz tiem kokiem.

Uz 13. taisni. Izmantoju virsotnes. Pirms kp laižos pa degunu lejā. Ir.

14. kp. Nogurums pieaug – apliekšu kalnu. It kā viss gāja labi, bet vietā, kur mana iezīmētā līnija šķērso etapa līniju, tāpat manu ceļu šķērsoja sportists (laikam devās taisnā ceļā uz kp). Tas mani izsita no sliedēm, it kā Jukolā mežā satikt citu orientieristu būtu kas dīvains... Tā nu nokļuvu nākošajā virsotnē un kp meklēju no tā. Nesekmējās un sapratu, ka esmu par tālu.

Uz 16. jau pilns ar cilvēkiem. Bet taisni līdz smukajam akacim pirms kp.

Pie 17. kp satieku Viktoru Mateiču. Čau! Bet es skriešu apkārt, jo sagurums tikai aug. Un nedomāju, ka galīgi slikts variants.

Uz 20 – mana labākā vieta etapā – 67. J Bet tas nozīmē, ka nogāju labi un variants – taisni arī bija labākais.

Bet uz 21. taisni bija slikti. Kalns + briesmīgs zaļais. Pa labi gar kalna malu esot bijusi taka. Un arī kreisais caur pēdējo kp nebūtu nemaz tik slikts.

Finišs. Alleluja! Patīkami, ka jau spīd saule un sagaida kluba biedri. Aplis ir noslēdzies!

Es - blogeris

Tikko skrēju treniņu un domāju, ka vienmēr skrienot domāju viskautko. Un izdomāju, ka būtu labi to piefiksēt. Vispār rakstīšana ir laba lieta. Tā man, personīgi, palīdz mācīties. Un mācīties ir labi un veselīgi.

Domāju, ka rakstīšu šeit par dažādām izpausmēm. Visvairāk par orientēšanos, reklāmu, lietām kas man patīk un nepatīk. Kaut kā tā...