girtslinins

Nakts 2

2010-10-26T12:56:00.000-07:00

Nakts čempionāta rezultāts nāca man ar patiesu pārsteigumu. Un pat ļoti patīkamu. Es izcīnīju 3. vietu E klasē. Pirms starta jau nožēloju, ka tomēr neizvēlējos SAVU grupu, jo organizatori bija pielikuši klāt garumam. Bet nu neko. Bija vien jāskrien. Jāpiemin, ka kopš Ventspils biju skrējis vien kādas 5 reizes un par formu pat runāt nebūtu pieklājīgi.
Tā nu startēju. Distances sākums bija pa sarežģīto reljefa daļu, kur pat dienā bieži ir grūti noturēt pareizo virzienu, tāpēc visu centos darīt uzmanīgi. Pa taciņu, atslēgas punkts - KP. Uz 4. kp neizlasīju reljefu pareizi un aizšļūcu garām. Pie stigas attapos un rezultātā zaudēju uz šo 1 min. Tieši pusi no visām kļūdām. Pie 8. kp priekšā ieraudzīju Edgaru Bernānu, kurš startēja 3 min pirms manis. Pie 12. kp viņu noķēru. Ātrums mums bija vienāds, bet pārsteigums bija ieraugot savas lampas vāro gaismiņu salīdzinot ar Edgara lampas spozmi. Piezagās tādas kā bailes par savas baterijas izturību. Tā ar 1 min luņķi nonācām līdz 15. kp. Tad devāmies katrs savā aplī un vairs nesatikāmies distancē. Labi paņēmu 16. un 17. kp un ieraudzīju priekšā Andri Mirecki, kurš startēja 6 min pirms manis. Tas labi, jo mana gaisma arī uz Andra fona likās smieklīga. Un labs kompanjons distancē. Tā arī līdz distances beigām turējāmies kopā. Anatolijs ar Kalvi uzrādīja lieliskus rezultātus, es viņiem zaudēju daudz, bet startēja vēl vairāki izlases džeki, kuriem nu nekādi nevajadzēja man zaudēt, bet šī ir orientēšanās un veiksmīgo lozi šoreiz izvilku es. No Vigas vēl Iveta un Baiba izcīnīja godalgotās vietas. Prieks par mums. Un jāsāk skriet! Izmantots Aijas Skrastiņas foto.

Nakts

2010-10-22T00:28:00.000-07:00

Pēc ilgas nesriešanas vispār, biju uz Magnētiem sestdien un svētdien. Sestdien bija krūmu un slapju eglīšu slaloms pie Zaķumuižas. Guvu piepildijuma sajūtu no tā, ka mani locekļi kustas un izdalās sviedri, ka sejā sitas vēl neizkusušas sniega šļakas no eglītēm, no tā, ka kājas brien pa dubļu un pussagurušo nātru klājumu. Iepatikās pat tik ļoti, ka izlēmu braukt arī svētdien uz orienēšanās prieka māju Vārnukrogu. Otrajā dienā pēc ilgas neskriešanas parasti ir fiziski neiespējami, tapēc sāku nu ļoti lēni, koncentrējoties uz dienas baudīšanu. Bet te tev nu bija. Drīz jau mani noķēra Ints Ulmanis un sportista azarts pieteicās un pieņemšanu. Hi. Uzreiz sekoja punkts sarežģitajā daļā. Un mana pārlieciba bija, ka tas man tīrais sīkums, bet nekā! Aplauzos. Un sapratu, ka Ints jau ir kādas 2 min šeit no manis atrāvies. Nu ko - jāsakoncentrējas un jāturpina tīri veikt distance. Ātrumu jau nekādu nevarēju pielikt. Labi veicot distanci uz beigām priekšā ieraudzīju Didzi Vīksni, kurš bija startēji pirms manis. Viņš bija vēl lēnāks par mani. Beigās ieraudzīju priekšā Intu, bet noķert viņu neizdevās. Nolēmu, ka jāsaņemas un vakaros jasāk skriet. Bet--- pirmdien vajadzēja atpūsties, otrdien aizkavējos darbā, trešdien notika vēsturiska Vigas reorganizācijas sapulce (par šo procesu vēl nerunāju), vakar - spēcīgs lietus. Atliek šodiena, lai iekustinātu kaulus pirms LČ nakts orienēšanās. Pieteicos un E grupu, jo garuma starpība ar 40 grupu nelikās būtiska. Skaidrs, ka godalgota vieta šogad nav reāla, bet gandarijumu gribu iegūt gan.

Lampa jau lādējas :)

Jā mežam.

2010-10-01T22:47:00.000-07:00

Darbs nav zaķis, darbs ir vilks,
Pašam jābēg mežā iekšā,
Kaut gan tur aiz katra koka,
Gudrākie sen jau priekšā.

Varu jau vairāk neko nerakstīt, jo augstāk citētās rindas 100% izsaka manu patreizējo esību. Pēc V-pils vispār neesmu trenējies. Pat pieļauju, ka nevarēšu veikt visus 14 km. Bet manā šīs dienas izvēles grupā (40) ir vislielākais dalībnieku skaits. Vientuļi nebūs. Ceru izbaudīt saulaino laiku Tērvetes dabas parkā un ievilkt nāsīs pūstošo lapu smārdu, kas noteikti ir labāk, par reģipša sienu garšu. Tam ir jāpalīdz savest sevi kārtībā.

Sestdien biju darba darīšanās Kauņā. Organizēju b-b komandas Žalgiris tikšanos ar faniem Kauno-Akropolis (lielākais tirdzniecības centrs Austrumeiropā). Un mani pārsteidza Lietuva. Palika pilnīgi skaidrs kāpēc pie mums ir tāds caurums patreiz, bet tur ne. Aizbrauciet un izbaudiet kausu alus par 1 ls Kauņas vecpilsētā!

Nē mežam!!!

2010-09-16T03:35:00.000-07:00

Nu jau gandriz 2 nedēļas neesmu ne skrējis, ne orientējies, ne jutis rudens meža smaržu. Un esmu pilnīgi happy. LČ mani izpumpēja pilnībā, vēlreiz apliecinot, ka ir tā kā ir. Protams, atkal izcinitā 4. vieta stafetēs bija lielisks mūsu komandas sasniegums. Tomēr, skatoties uz nākošo gadu, domas šajā gadijumā ir stipri atšķirīgas salīdzinot, ja mēs būtu palikuši, piemēram, 11. vietā. You know, mans lasītāj, par ko es domaju.

Un priecājos katru rītu, braucot pāri VEF tiltam, par Ginta(vai kā tā) un Aināra savstarpējo

Spēka un Cietības cīņu. Nezi kas uzvarēs? Es patreiz svārstos vai balsot par labako no ļaunumiem,
vai pēc pārliecības, bet zinot, ka tā balss aizceļos un Tibetu. Ko, Tu, lasītaj, darīsi?
Varbūt balsot par Viesturu? Kā viņš orientējas?

Zu Staffellauf

2010-09-03T05:32:00.000-07:00

Rudens kā rudens. Un galīgi neesmu formā. Klubu stafetēs to izjutu. Nu, labi. Nolēmām ar Ivaru un Jurģi tomēr skriet svētdien LČ 21 grupu. Pēdējie jau nebūsim. Tad vēl es ilgi prātoju, kuru distanci man skriet individuāli. Bija trīs ceļi. E - specīga konkurence ar iespēju tikt 10-niekā pie veiksmes, 35 - spēciga konkurence ar iespēju tikt 3-niekā pie veiksmes un 40 - cienijama konkurence, kur varētu pataupīties stafetēm un būtu vilšanās, jo kādam jau zaudētu. Cieti! Izvēlējos skriet E. Arī Ivars tepat :)

Pārāk daudz dilemmas. Laikam dzīvē ko vajag mainīt. Zīmes un sajūtas to rāda.

Un pārmaiņas būs. You'll see.

Reklāma ir sātana izgudrojums, lai laupītu tautai realitātes sajūtu un piepilditu savus mantkāros nagus. Tad nu es mēģinu dalu no ta zelta nocelt.

Klubu stafetes un vispār...

2010-08-29T10:41:00.000-07:00

Vigai stafetes vienmēr ir bijis svarīgs pasākums. Nav jau daudz līdzekļu, kas veidotu klubu kā saliedētu mikrosabiedrību. Latvijas sportā vispār gandrīz netiek atbalstīta klubu sistēma, tās vispilnīgākajā izpausmē. Bet mēs esam bijuši Skandināvijā un zinām kā varētu un vajadzētu būt.
Braucām (toreiz vēl kā Magnēts) uz 25-mannu, Jukolu jau 90-gadu sākumā, jo šķita, ka tas ko dod komandas biedru līdzpārdzīvošana stafetēs ir kas unikāls un nepārvērtējams.
Liels bija mans pārsteigums, kad šogad uz klubu stafetēm paši pieteicās vairāk par 30 vigistiem. Pēdējos gados startējām ar 2 komandām, tāpēc šī gada 4 ir daudz. Jāsaka gan, ka nācās pieaicināt viesu skrējējus no draudzīgā kluba Mežaparks un vienu radinieku, bijušo vigistu - Tomu. Paldies viņiem par atbalstu.
Rezultāti šogad bija labi. Ne lieliski, jo nebijām 3-niekā. VIGA vairākus gadus ir bijusi šo stafešu uzvarētāja, laikam tāpēc organizatori mainīja komandu veidošanas principus. Patreiz, jauniešu klubiem ir izteiktākas priekšrocības. Bet mēs cīnāmies tik un tā.
Galvenais, ka fīlings un tusiņš bija labs. Būtu bijis grūti visas garās stundas mežā izturēt, ja nebūtu Jurģa zupas, Vitas firmas tortes un Evijas sulu. Es saku, ka bija kluba sajūta.

Kāpiskā epopeja

2010-07-11T12:01:00.000-07:00

1987. gadā pirmajā Kāpā 20 grupā izcīnīju uzvaru. Šogad 2010. gadā sapratu, ka jābeidz ākstīšanās un jāpāriet uz sev atbilstošu grupu. Pa vidu ir bijis visādi. 199... gadā J-pilī gāju pārī ar Mārtiņu Leikartu (E grupu) no karstuma un beša ēdām zaķskābenes. Bet mūs arī ejot noķēra Koja. Laikam ēda ko citu. Ir bijusi 32. vieta A grupā studiju laikos. Ir bijusi 2. vieta E grupā Ventspilī. Ir bijusi 2. vieta 40. grupā pērn.

Šogad nolēmu startēt E grupā, jo jutos diezgan labi fiziski, lai spētu noskriet visas 3 dienas. Spriedu: labāk būt ap vidu E grupā, nekā zaudēt Guntim 40 špūrēs (kā pērn). Realitāte izvērtās skarbāka. Pirmo dienu ar lielām mokām noskrēju. Kļūdījos gan maz. Kādas 2 min. To pašu uz milzīgā noguruma fona. Par rezultātu biju pat pārsteigts, jo Mārtiņam zaudēju tikai 7 min (uz 12 km) un vienam otram izlases "līderim" tikai pāris minūtes un paliku 16. vietā. Un jau pēc 1. dienas finiša domāju, ka visas 3 dienas nepieveikšu.

Otrā diena sākās vēl karstāka. Un muļķīgi nevarēju atrast 1. punktu. Tālāk jau ātri sapratu, ka spēka vispār nav un no pusdistances knapi saņēmos, lai neietu pa taisno uz finišu, bet lēnām tipināju tālāk pa distanci. Riktīgas dusmas pārņēma, kad finišā Andris ziņoja, ka esmu finišējis ar 2. laiku. Bēdīgi... Distance bija interesanta un arī par karti man nekādu pretenziju nebija. Tikai, protams, nesaprotu kāpēc 1. dienā nebija 1:15000 mērogs. Provinciālisms Latvijas o ir pārņēmis visnotaļ daudzos līmeņos. Bet esam tādi kādi esam.

Vēl viena spēcīga zīme beigt E gaitas, bija skaistās ziedojumu LOFam akcijas blakusprodukts - foto ar mani 1. dienas pēdējā kp. TĀDI E distances nedrīkst skriet. Tas degradē mūsu sportu. To, ka jaunie mežā dara brīnumus, finišā neredz. Toties smuki izskatās. Man kā estētam tas ir svarīgi. Bet varbūt nevajadzēja vākt ziedojumus pilsoņiem, kuri turpat vakarā pārlietojušies figurēja pa saliņu? Arī es varbūt tad vēl saņemtos. Un fotopapīrs ietaupītos.

Bet vispār Kāpa ir feini. Man bija liels pārsteigums, kad VIGA, izrādījās 4-ais lielākais klubs šajā mačā. Masveidība gan nav mūsu mērķis, bet vismaz zīme, ka ar mums ir labi tā ir. Un vēl 6 pirmās vietas. Un vēl Zandas 3. vieta Elitē. Tas gan bija kruta!

Konkurss! Kuru klubu meitenēm pieder šīs kājas Kāpā?

Trešo dienu neskrēju. Pavadīju mazos Veģerus uz bērnu startu un pakkomunicēju ar kolēģiem, kas neizdotos citkārt. Un nebiju pie stūres šoreiz. Arī savs labums.

Attā!

Jāņi

2010-06-24T22:02:00.000-07:00

Jāņos noteikti var noķert īpašas sajūtas. Sevišķi, ja pilsētnieks izbrauc uz laukiem. Man ir svarīgi šos svētkus sagaidīt ar labiem cilvēkiem. Tad var arī ievibrēt kādam laikam.

Un Ivetiņas burciņas ar uguni arī bija ļoti simboliski.

Jukola 2010

2010-06-22T13:04:00.000-07:00

Protams, ka orientēšanās var pastāvēt arī bez Jukolas, tomēr es uzskatu, ka Jukola ir viens no pilnīgākajiem un patiesākajiem tās izpausmes veidiem. Šīs grandiozās sacensības var patikt vai nepatikt, bet viennozīmīgi ir tas, ka orientierists būs neiepazinis šo sporta veidu pilnībā, ja nebūs kaut reizi devies jūnija vidū uz Somiju, lai startētu lielākajā orientēšanās viendienas mačā pasaulē.

Domāju, ka uzrakstīšu ko par Jukolu vēl, bet šodien par manu veikumu pirms pāris dienām.

No mača man svarīga ir pēcgarša. Un tā man pēc veikuma ir gana laba. To es sapratu šodien. Pirms starta gan garīgais nebija no labākajiem. Kā nekā jau laikus bija skaidrs, ka man stāv priekšā pirmais masu starts Jukolā, kopš debijas 1990. gadā. Neviļus iedomājos parunu par maisu un tā galu, kas vaļā... Bet ir taču arī citi sakāmvārdi. Vai ne? Tad teicu sev: „Tev ir atkal iespēja skriet iemīļoto pirmo etapu. Tad izdari to labi!” Tātad masu starts 7. etapam komandām sākot jau no ~ 210. vietas.

Nestāvēju vairs pirmajā rindā un līdz mežam arī nebiju līderis, tāpēc pielietoju 1. kp ņemšanas taktiku tiem, kas neskrien vilciena priekšā. Proti, ņemt savu variantu, lai varētu skriet, nevis būtu jāsoļo rindiņā, bez cerībām kādu apsteigt šķēršļotajā apvidū. Tā nu 1. kp ar nelielu kļūdiņu paņēmu ne kā līderis, bet biju skrējis savā tempā, ielasoties kartē un, domāju, ātrāk nekā soļojot taisni kur visi.

Jau zināju, ka daudz farstu ir distances sākumā, tāpēc galvenais bija neietekmēties no citiem, bet realizēt savu taktiku. 2. kp nolēmu ņemt caur purviem, tad pāri kalna virsotnēm un problēmām nevajadzētu būt. Tā arī bija.

3. gar robežu tad piefiksējot mazos kalniņus un pa labi pāri degumam punkts. Hm... sāku saprast, ka karte ir uzzīmēta ļoti piemēroti un viss ko man gribētos ieraudzīt kartē – tur arī bija. Un sāku saprast, ka orientēšanās nebūs nemaz tik sarežģīta, kā citi teica. Vispār Ivara labi veiktais 3. etaps ar tikai 3 min kļūdu laika man domāt, ka tas velns nemaz nav tik melns kā mālē. Vēl jāpiebilst, ka mana orientēšanās taktika ir piemērota man, jo es skrienu lēni un spēju izlasīt diezgan daudz informācijas. Ātrajiem tas ne vienmēr der, bet kas man par citiem...

Uz 5. kp galvenais tikt uz pareizā garā kalniņa pirms punkta. Izdevās. 6. kp – kinderleicht. Līdz šim manu skrējējus šur tur, bet es skrienu pats.

Garais etaps. Ja nevari izdomāt kā skriet – ej taisni. Max tuvu līnijai. Nekādu variantu tiešām nav. Taisni! Tā nu cenšoties neņemt liekas horizontāles bīdos uz priekšu. Pirms etapa vidus purvā pie viena paugura samulstu. Apstājos (kartē punkts). ~ 6 cilvēki, kas bija man sekojuši paskrēja garām. Es pārliecinājos kur esmu un turpināju savu virzību. Kalnā kur distances krustojās, mani kompanjoni paņēma strauji pa labi. Es kā spītējot par daudz pa kreisi, bet pāri grāvim piefiksēju klintis un eleganti paņēmu punktu. Galvenais ATSLĒGAS PUNKTS. Bez tā tu esi lohs Somijā!

8. kp – no pelēkās virsotnes virzienā. Kaine probleme.

Sāku jau just sagurumu. Negulētās naktis un fiziskā forma liek sevi manīt. Nepamatoti ņemu sliņķa variantu – skriešu pa klinšu spraugu, nevis taisni kalnā. Nu paņēmu 1, 5 horizontāli mazāk, bet vai bija vērts ņemt to līkumu? Laikam jau ne. Bet nezaudēju arī uz to daudz. Tā šķirba bija smuka. Pēc taciņas šķērsošanas salasīju purviņus, ieloku kur šķērsoju pirmo purviņu starp kalniem un nākošajā laižos iekšā no gala. No tā svarīgi pacelties slīpi augšā un nokļūt pie purva kas ir jau pirms kp. Pēdējais mazais purviņš un kp.

11. kp varētu būt ķēpīgs. Jāieslēdz papildus uzmanība. Ātrumu samazināt jau vairs nav kur. Eju taisni, piefiksējot mazos šauros purviņus. Viens, divi, trīs. Kur punkts? Nedaudz pa labi jau spīd. Uf... Pie šī kp bija mana augstākā vieta etapā – 61 par ko finišā būtu ĻOTI apmierināts. Bet nu neizdodas jau vienmēr...

Uz 12. taisni. Apstājos šaurajā purvā, lai 100% saprastu, ka esmu tur kur man jāceļas jau uz kp. Somu vilciens, kas man šķērso ceļu apstiprina, ka esmu pareizi un atgādina, ka jau ilgu laiku esmu pavisam viens visā mežā. Purvs pirms paša kp – jābūt punktam. Bet to neredzu. Stāvu pārbaudu. Nu jābūt. R... Ielikts tādā interesantā neizteiktā vietā un aiz egles. Starp diviem lēzeniem pauguriem. Biju paļāvies, ka redzēšu kp pa gabalu, tāpēc samulsu to neieraugot uz reizi. Uz to zaudēju ~ minūti. Slikti. Jāskrien precīzi uz vietu, nevis – gan jau ieraudzīšu punktu. Jau pa gabalu ir jābūt pārliecinātam, ka punkts būs tieši aiz tā akmens vai aiz tiem kokiem.

Uz 13. taisni. Izmantoju virsotnes. Pirms kp laižos pa degunu lejā. Ir.

14. kp. Nogurums pieaug – apliekšu kalnu. It kā viss gāja labi, bet vietā, kur mana iezīmētā līnija šķērso etapa līniju, tāpat manu ceļu šķērsoja sportists (laikam devās taisnā ceļā uz kp). Tas mani izsita no sliedēm, it kā Jukolā mežā satikt citu orientieristu būtu kas dīvains... Tā nu nokļuvu nākošajā virsotnē un kp meklēju no tā. Nesekmējās un sapratu, ka esmu par tālu.

Uz 16. jau pilns ar cilvēkiem. Bet taisni līdz smukajam akacim pirms kp.

Pie 17. kp satieku Viktoru Mateiču. Čau! Bet es skriešu apkārt, jo sagurums tikai aug. Un nedomāju, ka galīgi slikts variants.

Uz 20 – mana labākā vieta etapā – 67. J Bet tas nozīmē, ka nogāju labi un variants – taisni arī bija labākais.

Bet uz 21. taisni bija slikti. Kalns + briesmīgs zaļais. Pa labi gar kalna malu esot bijusi taka. Un arī kreisais caur pēdējo kp nebūtu nemaz tik slikts.

Finišs. Alleluja! Patīkami, ka jau spīd saule un sagaida kluba biedri. Aplis ir noslēdzies!

Es - blogeris

2010-06-21T10:49:00.000-07:00

Tikko skrēju treniņu un domāju, ka vienmēr skrienot domāju viskautko. Un izdomāju, ka būtu labi to piefiksēt. Vispār rakstīšana ir laba lieta. Tā man, personīgi, palīdz mācīties. Un mācīties ir labi un veselīgi.

Domāju, ka rakstīšu šeit par dažādām izpausmēm. Visvairāk par orientēšanos, reklāmu, lietām kas man patīk un nepatīk. Kaut kā tā...